Kā neiekulties nepatikšanās pārreģistrējot automašīnu

   Daudzi pārdodot transportlīdzekļi ar atvieglojumu uzelpo, ka ir atbrīvojušies no vecas automašīnas un ar prieku uzsāk jaunās automašīnas meklēšanu. Bet praksē viss nav tik vienkārši, ir vairāki “zemūdens akmeņi” par kuriem ir jāatceras. Šajā rakstā autors aktualizēs tēmu par dažiem transportlīdzekļa parakstīšanas niansēm, proti, kas jāņem vērā pārdodot transportlīdzekli.

    Saskaņā ar Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) publicēto informāciju, jau no 2016.gada 1.aprīļa CSDD  piedāvā drošu, ērtu un kontrolējamu transportlīdzekļu īpašnieku maiņu e-vidē. Transportlīdzekļa īpašnieka maiņa izmantojot e-vidi notiek sekojoši:

 1. īpašniekam (pārdevējam) ir jānoņem transportlīdzeklis no uzskaites atsavināšanai Latvijā;

2. jaunai īpašnieks izdara atzīmi reģistrā, ka vēlās iegādāties konkrēto transportlīdzeklī;

3. pārdevējs 5 dienu laikā apstiprina īpašnieka maiņu;

4. pircējs 5 dienu laikā reģistrē transportlīdzekļi CSDD nodaļā.

    Iepriekš aprakstīto transportlīdzekļa īpašnieka maiņas kārtību nosaka Ministru kabineta 2010.gada 30.novembra noteikumi Nr.1080 “Transportlīdzekļu reģistrācijas noteikumi”.

      Bet, kā tas bieži vien gadās, praksē viss notiek nedaudz savādāk. Pārdevējam CSDD e-vidē apstiprinot īpašnieka maiņu, ieraksts CSDD datu bāzē par īpašuma tiesībām nepazūd, bet informācija tiek papildināta ar pircēja datiem un norādi par īpašumtiesību apliecinājumu, kas savukārt piešķir pircējam tiesības reģistrēt transportlīdzekli CSDD savā vārdā, saņemot transportlīdzekļa reģistrācijas apliecību. Pircējs juridiski iegūst īpašumtiesības tikai pēc transportlīdzekļa reģistrācijas apliecības saņemšanas un kamēr tās nav izdarīts, par pārkāpumiem ceļu satiksmē atbildīgs būs pārdevējs.

      Ceļu satiksmes likuma 43.² panta pirmā daļa nosaka, ka administratīvo sodu par apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu pārkāpumu, ja tas konstatēts bez transportlīdzekļa vadītāja klātbūtnes, piemēro transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā norādītajam turētājam vai, ja turētājs nav norādīts vai transportlīdzeklis noņemts no uzskaites, — transportlīdzekļa īpašniekam (valdītājam).

     No augstāk minētā likuma panta sacīnāms, ka piemērojot administratīvo sodu, bez transportlīdzekļa vadītāja klātbūtnes, sodu piemēro transportlīdzekļa īpašniekam vai vadītājam. Policijas darbinieki administratīva pārkāpuma lietas ietvaros, veicot transportlīdzekļa īpašumtiesību pārbaudi konstatēs, ka transportlīdzekļa īpašnieks ir pārdevējs un administratīvo sodu piemēros viņam, kaut gan īpašnieka maiņa jau ir apstiprināta.

      Līdzīgā situācija ir arī ar pārkāpumiem kuri fiksēti ar foto vai video iekārtam saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 43.⁶ panta otro daļu.

      Vēl neparastāka situācija notiek kad transportlīdzeklis tiek nodots realizācijai licenzētājam auto tirdzniecības uzņēmumam. Gan Ceļu satiksmes likuma 43.² panta pirmajā daļā gan 43.⁶ panta otrajā daļa ietverts vienāds regulējums attiecībā uz pārkāpumiem, ja pārkāpums izdarīts ar transportlīdzekli, kas nodots tirdzniecībai (tam uzstādītas tirdzniecības valsts reģistrācijas numura zīmes vai tas reģistrēts tirdzniecības reģistrā), administratīvo sodu piemēro komersantam, kurš veic attiecīgā transportlīdzekļa tirdzniecību.

     Tātad atbildi par izdarītajiem pārkāpumiem ceļu satiksmē piemēro komersantam, kurš veic attiecīgā transportlīdzekļa tirdzniecību, bet ja komersants transportlīdzeklis ir pārdevis, bet pircējs nav reģistrējis transportlīdzekļi CSDD nodaļā (nav izņēmis reģistrācijas apliecību), saskaņā ar CSDD datu bāzi transportlīdzekļa īpašnieks ir persona kurā nodeva transportlīdzekli komersantam realizācijai un atbildība par izdarītajiem pārkāpumiem ceļu satiksmē piemēros tieši viņai. Notiek atbildības atgriezeniskā saite vecajam īpašniekam par to pat nezinot.

      Saņemot sodu par administratīvo pārkāpumu kas bija izdarīts ar sen pārdoto automašīnu, vecajam īpašniekam noteikti ir jāizmanto Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktās tiesības un jāapstrīd piemēroto sodu.

Noilgums parādsaistību piedziņā

    Daudzi no ārpustiesas parādu piedziņu firmām saņem vēstules ar lūgumu apmaksāt vairākus gadus atpakaļ izveidojušos parādu vai ar parāda piedziņu saistītos izdevumus. Bieži vien tāda parāda atgūšanai jau iestājies likumā noteiktais noilguma termiņš, līdz ar ko lūgums samaksāt parādu ir nelikumīgs.

Saskaņā ar civillikuma 1895.pantā noteikto,  visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā.

Tātad, ja viena fiziskā persona parādā citai fiziskai personai, parādsaistību noilgums ir desmit gadi.

Pamatojoties uz Komerclikuma 406.pantu, no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav noteikts cits noilguma termiņš.

Proti, ja kaut viena no darījuma pusēm ir komersants Komerclikuma izpratnē, tad parāda prasījums noilgst trīs gadu laikā.

Piemēram: Jānis ar mobilo sakaru operatoru SIA “X” noslēdza līgumu (komercdarījumu) par mobilo sakaru pakalpojumiem. SIA “X” Jāņa izveidojušos parādu cedēja (nodeva) ārpustiesas parādu piedziņu firmai SIA “Y”. Savukārt SIA “Y” nosūtīja Jānim vēstuli ar lūgumu apmaksāt četrus gadus atpakaļ izveidojušos parādu un ar parāda atgūšanu saistītus izdevumus. Šajā gadījuma Jānis ir tiesīgs prasīt izbeigt pret viņu vērstu parāda piedziņas procesu.

Noilgumu var pārtraukt, nosūtot parādniekam atgādinājumu. Tādā gadījumā noilguma termiņš sāk tecēt no jauna. Noilgumu var pārtraukt arī parāda daļēja samaksa, kā arī pēc parāda piedzinējā pieteikuma iesniegšanas tiesā.

Ja uzskatāt, kā jūsu gadījumā iestājies noilgums, nepieciešams vērsties pie parāda piedzinējā ar lūgumu apturēt parāda piedziņu.

8 kļūdas mēģinot tiesāties bez jurista palīdzības

1. Iesniegšu pieteikumu tiesā kad sagribēšu un ar kādam vajadzēs prasībām.

Pieteikuma iesniegšana konkrētajā tiesā ir atkarīga no dažādiem apstākļiem. Tā piemērām, noteiktajos gadījumos pieteikumu var iesniegt pēc atbildētāja dzīvesvietas, bet citos gadījumos pēc prasītāja izvēles (pēc prasītāja vai atbildētāja dzīves vietas). Pastāv arī gadījumi kad pieteikums iesniedzam pēc nekustāma īpašuma atrašanas vietas. Ja šī prasība nav ievērota, tiesai ir pamats atgriezt pieteikumu.

Prasībai jābūt pamatotai un likumīgai.  Prasības pieteikuma noilguma termiņš arī ir dažāds. Vienā gadījuma prasības noilguma termiņš var būt divi mēneši, citi gadījumi vispār nav nepakļauti noilgumam.

Noilguma termiņa notecējums ir pamats prasības pieteikuma noraidīšanai. Protams noilguma termiņu var atjaunot, bet ne visos gadījumos un tās ir ļoti sarežģīts process.

2. Paskaidrošu tiesai visu saviem vārdiem, tiesnesis visu sapratīs.

Tiesai nav tiesības mainīt prasības pamatojumu vai priekšmetu, tās ir prasītāja tiesības. Piemērāma, pirms lūgt izprasīt pierādījumus ir jāsaprot kādus faktus tie apstiprinās.

3. Es redzēju pa televīziju kā norisinās tiesas process un apmeklēju tiesas sēdes citās lietās.

Tas tiesas process ko rāda televīzijā atšķiras no reālā procesa. Turklāt atkarīgi no tiesas vai konkrēta tiesneša tiesas process var kardināli mainīties. Tā piemērām vienā tiesā katrs tiesnesis vada sēdi dažādi, un pat vienādu prasības pieteikumu gadījumā spriedums var būt atšķirīgs.

4. Man ir taisnība, to pat muļķis sapratīs.

Taisnību nepieciešams pierādīt. Tiesa to neizdarīs prasītāja vietā. Pat ja taisnība ir acīmredzamā, bet nav pierādījumu, pastāv lielas izredzes zaudēt lietā.

5. Internetā visu var atrast, pats visu izdarīšu.

Nepastāv tipveida pieteikumi vai lietas, katra lieta pat viss vienkāršākā ir individuāla un atšķira no citām līdzīgam lietā.

6. Man ir vienkāršā lieta, un jurists nav nepieciešams.

Prakse liecina, ka parastās lietas, piemēram parāda piedziņa ar pamatojuma dokumentiem, pēc pieteikuma iesniegšanas var būtiski sarežģīties. Kā rezultātā pieteicējam nepietiek zināšanu un pieredzes lai panāktu labvēlīgu tiesas spriedumu.

7. Tiesas darbinieki man palīdzēs.

Tiesa un tiesas darbinieki nesniedz juridiskās konsultācijas. Viņiem ir citi pienākumi.

8. Apelācijas vai kasācijas instances tiesā atcels lēmumu.

Kā liecina statistika, apelācijas vai kasācijas tiesas atceļ tikai nelielu daļu pirmās instances tiesas spiedumus. Panākumu atslēga ir jau pirmās instances tiesā veikt padziļinātu darbu.